Kā lietot mērnieku?

LKĢA, sadarbībā ar Latvijas Būvinženieru savienību, turpina rakstu sēriju žurnālā “Būvinženieris”, lai informētu par mērnieka profesiju mūsdienās.

Žurnāla decembra numurā publicēts raksts “Kā lietot mērnieku?”, kurā LKĢA pārstāvji M.Rutkovskis, J.Mažrims un E.Pinkovskis stāsta par mērnieka lomu būvniecības procesā. Raksta autore Antra Veļķere.

Raksta nosaukums nav izvēlēts nejauši – ikviens būvniecības process, sākot no projekta ieceres līdz nodošanai ekspluatācijā, tā vai citādi ir saistīts ar mērnieka pakalpojumu izmantošanu. Turklāt mūsdienu mērniecība piedāvā plašas iespējas, kas sniedz daudz ieguvumu, īpaši, ja tiek domāts par ilgtspējību, efektivitāti, drošu būvniecību un izmaksu samazināšanu.

Būvniecībai nepieciešamos svarīgākos mērniecības datus var iedalīt vairākās grupās: izejas dati, kas nepieciešami projektēšanai un ietver zemes robežu datus un topogrāfiju, objekta būvniecības laikā nepieciešamo mērījumu dati un izpildmērījumi, kas vajadzīgi objekta nodošanai ekspluatācijā.

Nesakritības robežās
Kas saistās ar zemes robežu datiem, tos pēc mērnieka pieprasījuma sagatavo Valsts zemes dienests (VZD), attiecīgi tos arī mērnieks iekļauj sagatavotajā plānā, un nereti šajos datos vērojamas nesakritības ar patiesajām īpašuma robežām dabā. Kā stāsta Latvijas Kartogrāfu un ģeodēzistu asociācijas (LKĢA) valdes loceklis un SIA Ventmetrs valdes loceklis, sertificēts mērnieks Jānis Mažrims, projektētāji dažkārt neizprot attēlotos datus zemes robežās. «VZD datiem būtu jāsakrīt ar mūsu veiktajiem uzmērījumiem konkrētajās robežās, bet bieži tā nav. Ja mēs samērām topogrāfiju apvidū, kur tiks projektēti, piemēram, elektrības kabeļi vai plānota jaunas ielas izbūve, un ja tiek konstatēta nesaderība ar VZD datiem,ļoti bieži, sākot būvdarbus, atklājas, ka dabā robežas atrodas citā vietā, nekā redzams izstrādātajā projektā. Tad tiek vainots mērnieks,
ka nepareizi uzmērīts, taču problēma ir cita. Ir jāsaprot datu iegūšanas metode – vai tās ir projektētas robežas, kas vienkārši sazīmētas – bieži šāda situācija veidojas, piemēram, ar valstij vai pašvaldībai piekritīgu zemi –, vai arī tās ir robežas ar ierādīšanas metodi, kas raksturīgas lauku apvidiem un ir ar zemu ticamību pret plānā attēlotajām robežām attiecībā pret dabā esošajām. Savulaik, kad nebija iespējas punktus koordinēt, mērnieks vienkārši samērīja attālumus no viena punkta uz otru, un VZD šos aptuvenos datus arī ievietoja savā datubāzē. Vai trešais – ir veikta instrumentālā robežu uzmērīšana, kas ir uzticamāki dati.»

J. Mažrims uzsver, ka, neatšķirot instrumentāli uzmērītās robežas no ierādītajām, projektētājs var saplānot, piemēram, komunikāciju kabeļus metra attālumā no robežas, bet dabā izrādās, ka kabeļi atradīsies pagalma vidū. «Te rodas pretrunas, kas būtu risināmas būvvaldēm, nepieņemot tādus projektus, kas izstrādāti, pamatojoties tikai uz ierādītām robežām. Jāliek robežas apsekot un koriģēt datus. Citādi uz papīra ir viena robeža, bet reāli dabā tā atrodas citā vietā. Šeit ir darbs mērniekiem, kas koriģēs robežas, turklāt mēs aicinām projektētājus konsultēties ar mērniekiem, ja rodas šaubas par robežu ticamību,» aicina J. Mažrims.

Iespējams, šādas pārpratumu situācijas neveidotos, ja vietējās būvvaldes izsniegtu savus noteikumus, kas noteiktu – ja tiek plānotabūvniecība pie neprecīzām robežām, tās jāprecizē, iesaistot mērnieku. Tādējādi tiktu
sakārtota arī VZD rīcībā esošā datubāze.

SIA GEO Development valdes loceklis, sertificēts mērnieks un LKĢA valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Rutkovskis lēš, ka pašlaik instrumentāli pārmērīta aptuveni puse no ierādītajām neprecīzajām robežām. Viņš komentē:
«Valsts neprasa pārmērīt, un tam nauda netiek paredzēta. Par īpašuma robežām jārūpējas īpašniekam. Kāpēc joprojām ir neprecizitātes? Senāk mērīja ar lauka cirkuli, ar zirgiem, ar soļiem – ne jau slikti vai nepareizi,
bet tāda bija kārtība. 90. gados, kad pēc neatkarības atjaunošanas vajadzēja sakārtot īpašumus, ar to nodarbojās cilvēki, kam iepriekš nebija saskares ar ģeodēziju. Tagad būvvaldēm jābūt stingrākām – gribi būvēt, sakārto attiecības ar kaimiņiem, kur ir īpašumrobežas. Gribu uzsvērt, ka mērnieka izmaksas pret privātmājas celtniecību ir 0,5% vai pat mazāk, bet būs garantija, ka robežas būs noteiktas tur, kur tās arī ir.»

Mērnieki spriež, ka pie lieliem objektiem ģeodēzista piesaiste ir pašsaprotama, taču privātajā sektorā, piemēram, pie privātmāju būvniecības šķiet, ka viss būs vienkārši un iztiks bez mērniekiem. Lielākās problēmas konstatētas, ja būve projektēta uz zemesgabala robežas. «Pie nodošanas ekspluatācijā konstatē, ka robežas pārkāptas. Pietiek pat ar 15 cm, un būvi ekspluatācijā nodot nevar. Lai situāciju legalizētu, ir divi varianti: ja tā ir atvieglota būve, to saīsina vai pārbūvē, ja nopietns objekts, pārkārto robežas – robežlīnijas dabā vienā stūrī kaut kam tiek atņemtas un otrā stūrī pieliktas, lai būve atrastos uz sev piekritīgās zemes vienības. Tas ir ilgs, sarežģīts process un ievērojami dārgāks nekā, ja pirms projektēšanas būtu izsaukts mērnieks,» piebilst J. Mažrims.

Vēl viena kļūda – bieži par robežām tiek uzskatīts žogs, kas ierobežo īpašumu. Mērnieki skaidro – ja žogs vecāks par 15 gadiem, tas pilnīgi noteikti nav uzskatāms par robežu. Iemesli vienkārši: iespējams, žogs pārbūvēts, bijis sagāzies, varbūt kāds kaut ko palaboja, un reālās īpašuma robežas mainījās. Savukārt, SIA Geomatic valdes loceklis, sertificēts mērnieks un Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Vides un būvzinātņu fakultātes lektors, Mg. sc. ing. Edgars Pinkovskis papildina: «Ja projektētājs ierauga, ka žogs neiet pa robežlīnijām, bet īpašumā jāveic projektēšana, būtu jēgpilni pārprojektēt žogu atbilstoši kadastra datiem. Īpašnieks var neiedomāties pārbaudīt, kādas ir žoga un robežas attiecības, taču projektētājs, izmantojot mērnieka iedotos datus, var pievērst uzmanību. Līdz ar to veidojas mērnieka un projektētāja sadarbība.» Arī J.Mažrims piekrīt, ka arhitektu, projektētāju un mērnieku sadarbībai ir daudz priekšrocību – mērnieks nav tikai pakalpojuma sniedzējs, bet līdzvērtīgs sadarbības partneris.

Topogrāfijas plānā vairāk par minimālo
Topogrāfiskā plāna dati, ko iegūst mērnieks, tiek reģistrēti pašvaldības ADTI datubāzē un tālāk nodoti VZD centrālajā datubāzē. Šie dati ir brīvi pieejami un apskatāmi ikvienam. M. Rutkovskis aicina ņemt vērā – «tie ir dati, kas iegūti konkrētajā dienā, konkrētajā brīdī, ar konkrētām metodēm un tajā gadā spēkā esošā normatīva ietvaros. Ja mēs vēlamies uzbūvēt autoceļu, datubāzē redzam topogrāfiskos datus, taču tos nevar izmantot projektēšanai, jo datu izcelsme nav zināma, nav ne gada, ne sertificēta mērnieka apliecinājuma. Šie dati bijuši svarīgi vienam brīdim, un tāpēc tie radīti, tos var izmantot tikai informatīviem nolūkiem.»

Reālajā dzīvē gan nereti, pamatojoties uz šādiem datiem, tiek projektētas komunikācijas, inženiertīkli, gāzes vadi, un pašvaldībām radušās problēmas. Risinājums ir ticamu, sertificēta mērnieka apliecinātu aktuālo datu izmantošana. Te ir runa arī par mērnieka godaprātu – vai dati ir reāli mērīti dabā, vai teritorija ir rūpīgi apsekota un dati ir atbilstoši reāli esošajai situācijai vai tikai nokopēti un salīdzināti ar pašvaldību komunikāciju turētāju datubāzēm. «Ja projektētājs sadarbojas ar mērnieku, notiek regulāra komunikācija, ja mērnieks labāk sapratīs projektētāja vajadzību un otrādi, tad topogrāfiskais plāns vienmēr būs kvalitatīvs,» spriež E. Pinkovskis. 

Topogrāfiskā uzmērīšana tiek veikta 1:500 mērogā, kas ir aktuālākais reģistrētais mērogs. Savukārt būvniecības projektos sastopamies ar mērogiem 1:200, 1:100, 1:50, kas savukārt ir krietni precīzāki nekā topogrāfiskais plāns. To, kādas ir topogrāfiskā plāna obligātās minimālās prasības, reglamentē Ministru kabineta noteikumi Nr. 281, taču mērnieks var izdarīt daudz vairāk. «Projektētājs var lūgt mērniekam padziļināti izpētīt kādus elementus ar paaugstinātu precizitāti. Piemēram, ja paredzēts iebūvēt jaunu ēku jau esošā blīvā apbūvē, mēs varam paaugstinātā precizitātē noteikt blakus esošo objektu savstarpējo stāvokli. Šajā gadījumā runa ir par pāreju precizitātē no dažiem centimetriem, ko nosaka mērogs un plāna izšķirtspēja, uz dažiem milimetriem, kas nereti ir ļoti kritiski. Šim nolūkam ir speciālas augstas precizitātes iekārtas un aprīkojums, piemēram, lāzerskenēšana. Tālāk to visu var sekmīgi integrēt BIM, turklāt, runājot par BIM, ir ļoti būtiski sistēmā integrēt pēc iespējas vienādas precizitātes datus,» skaidro E. Pinkovskis.

Klātbūtne būvniecības laikā
«Kad sākas būvdarbi, mērniecības sadaļa projektā kļūst ļoti dinamiska. Ēkas vairs netiek būvētas kā agrāk – tās ir unikālas, interesantas, nav tipveida būves. Kā izmantot mērnieku? Atslēgas vārds šādu projektu realizēšanai dabā ir ģeodēzijas inženieris. Lielos objektos katram apakšuzņēmējam ir savs sadarbības partneris mērnieks. Arī ģenerāluzņēmējam ir sadarbības partneris mērnieks. Tādējādi objektā vienlaikus strādā vairāki mērnieki. Rodas jautājums, kā koordinēt viņu darbu. Šis pienākums būtu jāuztic virsmērniekam, ko nodrošina ģenerāluzņēmējs vai pasūtītājs. Virsmērnieks atbildēs par būves sistēmas koordinātām, to uzturēšanu un atjaunošanu, kā arī šo koordinātu sistēmu nodos citiem mērniekiem. Tikai tā var kontrolēt projekta ģeometrisko pareizību atbilstoši projektam,» sadarbības modeli raksturo E. Pinkovskis.

Runājot par BIM, Latvijā tā vairāk tiek izmantota projektēšanas fāzē. «Bet BIM nenozīmē tikai projektēšanu, BIM nozīmē arī ēkas vai būves dzīvi ekspluatācijas laikā. Lai tas tā būtu un realizētos, ir ļoti svarīga ēkas konstrukciju, inženierkomunikāciju un citu elementu uzmērīšana tieši būvniecības laikā. Lai kā būvnieki teiktu, ka viss ir uzbūvēts pēc projekta, vienmēr ir kādas lielākas vai mazākas nobīdes no projekta. Turklāt būvniecības projekti dažādu iemeslu dēļ bieži mainās būvniecības laikā. Rūpīga un pārdomāta mērnieka izmantošana ļaus ēku dokumentēt tādā kvalitātē un apjomā, ka varēs apgalvot – ir radīts digitāls dvīnis,» skaidro E. Pinkovskis

Pastāvīga mērnieku klātbūtne objektā rada noteiktas izmaksas, taču neprecizitātes riski ir samazināti līdz minimumam, jo izmaksas konstrukciju pārbūvēšanas kļūdu dēļ var sasniegt nereālas summas. «Ēkas kļūst arvien sarežģītākas, ar laiku tām mainās īpašnieki, apsaimniekotāji, telpu nomnieki – jo precīzāka un detalizētāka būs pat vienkāršāko konstrukciju un detaļu uzmērīšana, jo tas būs drošāk, ticamāk, atbildīgāk,» spriež M. Rutkovskis. Viņš rosina arhitektus un projektētājus uz mērnieku raudzīties kā uz sadarbības
partneri, kurš reāli var ietaupīt, ne sadārdzināt visa procesa izmaksas.

Atšķirības dabā un uz papīra
Vēl viens būtisks mērnieka uzdevums – būvasu nospraušana dabā. Lielos, apjomīgos objektos var rasties problēmas ar mēroga koeficientu. «Pavisam vienkārši – zeme ir apaļa, bet projekts tiek sagatavots uz plaknes. Mērnieka uzdevums ir apaļo zemi pareizi pārnest uz papīra, un tajā brīdī zeme tiek iztaisnota. Neņemot šo vērā, attālumi, ko izmēra, piemēram, AutoCAD programmā, nesakrīt ar tiem, ja tos pašus izmērītu dabā. Maziem objektiem šī ietekme ir niecīga, bet tiem, kas garāki par 50 metriem – noliktavu ēkas, tirdzniecībascentri, tilti un tamlīdzīgi –, ja GP daļā mēroga koeficients netiek ņemts vērā un tiek projektēts, it kā zeme būtu plakana, tad, projektu uzliekot uz topogrāfijas plāna, tas jau nesakritīs ar situāciju dabā. Izmēri, kas ir dabā un kas ir plānā, nesakrīt,» problēmu paskaidro E. Pinkovskis, norādot uz projektētāja un mērnieka sadarbību arī šajā posmā. 

«Projekta autoram ir jāaicina mērnieks salikt galveno būvasu piesaistes, vēl pirms projekts ir saskaņots. Mērnieka darbs nav autora darbs, un, ja projektētājs šos divus rasējumus ir savietojis nepareizi (GP galvenās būvasis ar vērā neņemtu mēroga koeficientu un topogrāfiskais plāns) un pierakstījis koordinātas, tad mērniekam pēc būtības nav tiesību tās apšaubīt. Mūsu koordinātu sistēmas īpatnības var izraisīt dārgas sekas, tāpēc projekta autora atbildība ir zināt, kādus datus likt kopā, un ir jālasa piezīmes pie inženiertehniskās izpētes datiem. Savukārt, ja māc šaubas, ir zvans mērniekam,» viņš turpina.

LKĢA pārstāvji atkārtoti uzsver, ka mērnieka darbs nav nodalāms no kopējā būvprojekta. Attiecībā uz būvasu izlikšanu dabā ir jāatsaucas uz kadastra datiem, jo ēka var būt nepilnīgi novietota nepareizu projektēšanas metožu dēļ, kā arī jāatsaucas uz topogrāfiju, jo tā satur mēroga koeficientu tādēļ, ka zemei ir izliekums, un tikai tad veicams ģeodēziskais darbs.

Likt mērīt vēl vairāk
Saskaņā ar reglamentu pēc objekta pabeigšanas pirms nodošanas ekspluatācijā tiek veikti izpildmērījumi, kas ir saskaņā ar būves projektu. Papildu mērnieks var veikt nereglamentētās sfēras izpildmērījumus, kas vairāk attiecināmi uz ēkas iekšpusi, un iegūt ticamus datus. M. Rutkovskis akcentē, ka te atkal ir atbilde uz jautājumu – kā lietot mērnieku? «Uzdot tam veikt vairāk mērījumu. Ja mēsstrādājam sadarbībā ar projektētājiem un būvniekiem un visi vēlas, lai objektam nebūtu problēmu, tad risku izslēgšanai vēl vairāk mērījumu nāks tikai par labu. Mēs esam inženierģeodēzisti, ģeotelpisko datu inženieri, mēs zinām, kā datus apvienot, pārbaudīt, salikt kopā, novērtēt, ielikt projektā citās koordinātās, ielikt atkal atpakaļ. Mūsu rīcībā ir jaunākās paaudzes tehnoloģijas, kas ļauj ātri un kvalitatīvi iegūt visdažādākos mērījumus un datus. Projektētājam pat nav jāiziet no biroja, viņš saņems visu nepieciešamo datorā un var izstaigāt objektu ekrānā ar precizitāti īdz milimetram,» uzsver LKĢA valdes priekšsēdētājs. Mērniecības pakalpojumi nav jāuztver kā izmaksu pozīcija, bet ietaupījums, jo problēmu gadījumā izmaksas būs daudzkārt lielākas. 

LKĢA pārstāvji, rezumējot un īsi atbildot uz virsrakstā izteikto jautājumu – kā lietot mērnieku –, uzsver: tā ir produktīvas sadarbības veicināšana starp mērniekiem un būvniecībā iesaistītajiem.